Gāju un zvaigzni ieraudzīju.
Debesīs ir miljardiem zvaigžņu, bet šī, miljards un viena
spīdēja gaišāk un zilus zibšņus raidīja.
Gāju, un viņa iekrita man plaukstās,
spoža, karsta, asām malām…
Es mācījos viņu saturēt,
viņa – mani neapdedzināt.
Es biju lepns, man sava zvaigzne.
Viņa gribēja spīdēt un lidot,
un vilka mani, vilka…
Es skrēju un pie zemes turējos.
Tā ir zvaigznes daba spīdēt pie debesu juma un lidot.
Vai zemei ir spēks pār to?
Eju un redzu zvaigzni pie debesīm,
Vienu starp miljardiem,
Spītējot vējiem un aptumsumiem,
Tā spīd un zibina ziliem zibentiņiem.
Eju, un vēlos lidot,
Un zvaigznes rētu nesu līdz.
Varbūt, varbūt viņa vēlreiz krīt...